Manas vecmāmiņas lauku mājā grīdas vienmēr bija brūnas. Tik blīvas, tumši brūnas, gandrīz kā šokolāde, un ar to īpašo perlicu (olifas) smaržu, kas uz mūžu ieēdas atmiņā.
Katru pavasari, tiklīdz sniegs nokusa un parādījās iespēja plaši atvērt logus, vecmāmiņa vilka ārā krāsas bundžu un no jauna pārkrāsoja visas mājas grīdas.
Pēc tam divas dienas pa istabām staigāt nedrīkstēja – viss žuva. Mēs ar māsu nīkām pagalmā, dīdījāmies un īdējām, bet vecmāmiņa mierināja: — Pacietieties, bērni, toties pēc tam būs skaisti.
Kopš bērnības biju pārliecināts, ka brūnas grīdas ir vienkārši tāds lauku ieradums. Pilsētā klāj gaišu, laukos – tumšu. Mode, tradīcija, “tā pieņemts”. Es pat neuzdevu jautājumu, kāpēc tas tā ir.
Pēc daudziem gadiem, jau pieaudzis būdams, es aizrunājos ar kādu senu galdnieku, kurš visu mūžu bija būvējis un remontējis koka mājas. Mēs spriedām par apdari, un es starp citu pajautāju: — Bet kāpēc agrāk grīdas obligāti krāsoja brūnas? Vai krāsa bija lētāka?
Meistars paskatījās uz mani ar tādu izteiksmi, it kā es būtu pajautājis, kāpēc ūdens ir slapjš, un pasmīnēja: — Eh, jaunatne… Domājat, ka jūsu senči bija pavisam tumši? Viņi domāja labāk nekā mēs.
Un viņš izstāstīja kaut ko tādu, kas man lika burtiski “uzkārties”.
Gudrā aizsardzība, nevis mode
Izrādās, brūna grīda laukos nav stāsts par skaistumu vai “tā pieņemts”. Tā bija aizsardzība. Turklāt gudri izplānota un gadiem pārbaudīta.
Lauku mājās grīdas parasti taisīja no priedes vai egles. Bet koks ir mīksts, porains un mitrumu uzsūc momentāni. Lauku mājā ūdens uz grīdas ir ierasta lieta. Ziemā sniegs no viltes zābakiem nokūst, grīdas mazgājot – mitrums aiziet spraugās. Bērns kaut ko izlēja, suns ieskrēja slapjš, kāds spaini apgāza – viss lido tieši dēļos.
Ja koku neaizsargā, dēlis sāk pūt. Sākumā uzbriest, tad izkalst, spraugas kļūst platākas, tur saiet dubļi, iemetas ķirmji. Pēc desmit gadiem grīda ir kā siets – vietām ielūst, čīkst un drūp.
Senču “recepte” ilgmūžībai
Mūsu senči atrada risinājumu. Viņi vārīja perlicu (olifu) – linu vai kaņepju eļļu, kuru ilgi karsēja uz uguns. Perlica piesūcināja koku dziļi, aizpildīja poras un radīja mitruma aizsardzību. Dēļi vairs neuzsūca ūdeni kā sūklis.
Bet tīra perlica pati par sevi ir iedzeltena un puscaurspīdīga. Grīda, kas tikai noklāta ar eļļu, neizskatās pārāk kārtīgi – uz tās redz katru pēdu, katru traipu, katru dubļu taciņu no zābakiem.
Bet lauku māja nav izstāde, dubļi tur ir neizbēgami.
Tāpēc perlicai sāka pievienot sūriku – pigmentu uz dzelzs bāzes, sarkanbrūnā krāsā. Tas deva ne tikai toni, bet arī izturību. Klājums ar sūriku žuva ātrāk, turējās stingrāk un izveidoja blīvu garozu, kuru varēja kaut katru dienu berzt ar lupatu – nekas tai nekaitēja.
Brūnā krāsa izrādījās ideāla vairāku iemeslu dēļ:
Neredzami dubļi. Tas bija galvenais pluss. Ja no ielas ienesa zemi – tā nekrita acīs. Izlieta tēja? Nekas briesmīgs. Kaķis atnesa peli? Nav tik uzkrītoši. Tumšā grīda daudz ko “piedeva”.
Nolietojuma maskēšana. Krāsa ar laiku nodila, īpaši tur, kur staigāja visvairāk – pie sliekšņa, pie krāsns, pie galda. Uz gaiša fona tādi nodilumi izskatītos pēc “plikiem plankumiem”. Uz brūna pat daļēji nodilis slānis izskatījās pieklājīgi.
Pieejamība. Sūriks bija lēts. To taisīja praktiski no zemes – no dzelzs rūdas, kuras bija pilns. Nevajadzēja pasūtīt neko īpašu vai braukt uz pilsētu meklēt deficītu.
Grīda kā “slāņu kūka”
Bet pašu interesantāko meistars pateica beigās: — Zini, kāpēc jūsu omītes grīdas krāsoja katru gadu? Domā, aiz garlaicības? — Nu… laikam, lai atjaunotu, — es atbildēju. — Ne tikai.
Katrs jaunais slānis ir vēl viens vairogs. Vecā mājā, ja grīdu griezumā apskatītu, tā ir kā slāņu kūka. Desmit, pat piecpadsmit slāņi gadu gaitā. Tie ar laiku kļuva gandrīz kā plastmasa – gludi, cieti, mitrumnecaurlaidīgi.
Dēlis zem tiem varēja nodzīvot simt gadus.
Es tūlīt atcerējos vecmāmiņas māju. Kad pēc viņas aiziešanas māju pārdeva, jaunie saimnieki nolēma “savest visu kārtībā” un nodīrāja krāsu no grīdām. Bet zem tās – ideāls dēlis.
Ne puvuma, ne ķirmju, ne koksnes bojājumu. Grīda bija pārdzīvojusi septiņdesmit lauku dzīves gadus un izskatījās gandrīz kā jauna.
Lūk, tev arī “vienkārši brūna grīda”.
Un tagad salīdziniet to ar mūsdienu pieeju. Šodien koka mājās klāj modernu laminātu vai parketu. Skaisti? Protams. Ērti? Nu, pirmos pāris gadus – jā. Bet pēc tam lamināts sāk uzbriest no mitruma, parkets saskrāpējas, parādās spraugas. Pēc desmit gadiem visbiežāk nākas mainīt visu pilnībā.
Bet vecmāmiņas brūnā grīda nostāvēja septiņdesmit gadus – un būtu stāvējusi vēl tikpat, ja to neaiztiktu.
Kad es izstāstīju meistaram par mūsdienu modi uz “ideālajām grīdām”, viņš tikai nošņāca: — Tagad jūs visu darāt, lai smuki izskatītos bildītē. Bet senči darīja tā, lai mazbērniem paliktu. Jūti atšķirību?
Jūtu. Vēl kā.
